Ir sievietes, kuru vienīgais mērķis dzīvē, šķiet, ir atrast un aizvilināt precētu vīrieti. Kāpēc viņas tā dara? Un ko darīt sievām, kuru dzīves ceļā nostājusies šāda medniece?
Lasi vēl: Tagad tu vari uzzināt ko tev sola rītdiena! Merilinas Kerro pareģojuma tabula
Šīs neizprotamās sievietes
Robinas Norvudas, Patrika Karnesa, Luīzes Kaplānes un daudzu citu psihoterapeitu pētījumi pierādījuši, ka precēto vīriešu tīkotājas var iedalīt divās grupās.
Pirmajai grupai piederīgās tiecas pēc precētiem vīriešiem: viņas pacietīgi soli pa solim attīsta un padziļina intīmos sakarus, pārvēršot kreisā soļa romāniņu, bet reizēm vīrieša uztverē vienkāršu gadījuma sakaru, nopietnās attiecībās vai pat jaunā ģimenē.
Otrajai grupai piederīgās skaistules par precēšanos vispār nedomā. Jā, par spīti plaši izplatītajiem priekšstatiem, patiešām eksistē sieviešu kategorija, kas absolūti necenšas izveidot ģimeni, kaut gan ar gadiem viņām rodas vēlēšanās pēc bērna. Šādu sieviešu pagaidām nav daudz, tomēr viņu skaits lēnām un stabili palielinās. Viņas nekad nevienam neatzīstas, ka nevēlas ģimeni. Gluži otrādi.
Saviem tuviniekiem un draugiem nepārtraukti tiek stāstīts, cik ļoti viņas sapņo par ģimeni un grib apprecēties. Taču viņas mīl un satiekas tikai ar precētiem vīriešiem, turklāt – noturīgiem ģimenes cilvēkiem. Ja kāds kaut ko iebilst vai aizrāda, paskaidrojums jau ir sagatavots – tā nu noticis, viņas neko nespējot ar sevi padarīt, viņas labprāt dotu priekšroku brīvam cilvēkam, taču sirdij nepavēlēsi. Bet ar laiku gan pārējiem, gan viņām pašām kļūst skaidrs, ka potenciālie precinieki tiek apzināti izslēgti.
Abu grupu sievietēm ir viena kopīga īpašība: viņas augsti vērtē precētus vīriešus un ar bērniem un ne pliku grasi nedod par neprecētajiem. Veiksmīgi precētie viņām šķiet saturīgi, solīdi, uzticami, bet neprecētie – vieglprātīgi un virspusēji. Turklāt šāds vīriešu vērtējums viņām ir kopš agras jaunības. Lielākoties viņas ir vientuļo māšu meitas, kaut gan reizēm bērnība pagājusi pilnā, taču vēsā, formālā ģimenē, kur reālu emocionālu attiecību ar tēvu nav bijis.
Izmantojot daudz dziļākas izpētes metodes, atklājas, ka viņas netic savām spējām pareizi novērtēt vīrieti, tikt skaidrībā par viņa raksturu un vērtību. Viņas spēj iemīlēt tikai tad, ja viņa vērtību, viņa vietu vīriešu hierarhijā jau noteikusi cita sieviete – sieva. Turklāt viņas iekāro tikai sociāli veiksmīgus vīriešus. Neveiksminieki viņas neinteresē.
Sievietes, kas pieder pirmajai grupai, cenšas aizvilt un apprecēties ar veiksmīgi apprecējušos vīrieti. Viņas grib izveidot ģimeni ar stabilu, cienīgu un pārbaudītu cilvēku, un ļoti bieži tas viņām arī izdodas. Var tikai pabrīnīties, cik pacietīgi un mērķtiecīgi viņas pin savus tīklus. Romāns ar precētu vīrieti praktiski vienmēr ir saistīts ar dažādām neērtībām un dažkārt pat pazemojumu: nedēļas nogales viņš pavada kopā ar ģimeni, zvanīt viņam drīkst tikai uz darbu, tikšanās nav biežas un nereti ir īsas. Taču šīs mednieces pacieš visu, pat vētrainu attiecību noskaidrošanu ar sievu. Tad pienāk ilgi gaidītais brīdis, kad iecerētais vīrietis sāk apzināties, ka citu tik mīlošu, tik uzticīgu un temperamentīgu sievieti viņam nekad vairs neatrast. Iepriekšējā ģimene izirst, tās vietā tiek radīta cita.
Savukārt ir divi iemesli, kāpēc nealkst apprecēties otrajai grupai piederīgās sievietes.
Pirmais – intimofobija jeb neapzinātas bailes no cieša emocionāla kontakta. Šis komplekss vienmēr veidojas agrīnā bērnībā saskarsmē ar impulsīviem, bieži vien asiem un rupjiem pretējā dzimuma vecākiem. Subjektīvi tas izpaužas kā sasprindzinājums, trauksme vai pat bailes no kopdzīves ar vīrieti un spēcīgi izteiktu nepieciešamību pēc gada vai diviem pārtraukt attiecības.
Otrs cēlonis, kas sastopams daudz biežāk, ir psihastēnija – īpašs rakstura veids, kura pamatā ir paaugstināts psihiskais izsīkums. Skaistā dzimuma pārstāves, kurām šī kaite piemīt, lieliski apzinās, ka kopdzīve ar vīrieti, rūpes par viņu, bērna audzināšana un viss cits, kas saistīts ar ģimenes dzīvi, ir pārāk smaga nasta, ko viņas vienkārši nespēs panest.
Psihastēnija ļoti bieži ir saistībā ar augstām prāta spējām un smalku emocionālo uztveri. Sievietes, kurām piemīt šī kaite, nemitīgi spiestas paskaidrot – pašām sev, tuviniekiem, draugiem, kolēģiem un vienkārši paziņām, kāpēc viņām nekas nesanāk ar precēšanos. Pats par sevi saprotams, ka viņas nevar atklāti visiem pateikt: man ir psihastēnija, kopdzīve ar vīrieti man nav pa spēkam. Nevienam negribas atklāt savus trūkumus, turklāt vēl tik svarīgā dzīves jomā.
Un, ja tā, tad romāns ar precētu vīrieti ir tieši tas, kas vajadzīgs. “Es ļoti gribu apprecēties, taču mīlu precētu cilvēku un nevēlos, lai manis dēļ izjuktu ģimene. Labāk būt vienai, bet satikties ar mīļoto cilvēku. Jā, man ir kavalieri, taču neviens no viņiem man nav vajadzīgs.” Arguments “es mīlu Jāni, tāpēc negribu nevienu citu, pat ja būt kopā ar viņu nav iespējams” ir gandrīz vai kā svētā govs un nekādai kritikai netiek pakļauts. Un psihastēniķe var dzīvot mierīgi – visi viņu uzskata par pilnīgi normālu sievieti, kurai diemžēl dzīvē nav paveicies, jo ir iemīlējusies precētā vīrietī.
Starp citu, psihastēnija 30–33 gadu vecumā sāk mazināties un pāriet, un tad pārliecinātās laulības saišu pretinieces kļūst kvēlas ģimenes dzīves piekritējas, kas visiem spēkiem cenšas šo mērķi īstenot. Diemžēl ar daudz mazākiem panākumiem, jo, kā saka, vecums ne tas…
Jauns skatījums
Precēto vīriešu mednieces vienmēr ir izraisījušas psihologu un psihoterapeitu pastiprinātu interesi. Viņus interesē šā fenomena noslēpumainība, cēloņi, kas izraisījuši tik neparastas īpatnības sievietes psihē. Tieksme pēc precētiem vīriešiem rada arī daudz aizvainojumu un psihisku traumu. Neprecētās sievietes psiholoģiski ir ievainojamākas nekā precētās. Un ne tikai tāpēc, ka līdzās nav vīra emocionālā atbalsta, bet arī tāpēc, ka viņām nav iespējas mācīties no vīrieša izturību, prasmi aizsargāties no šīm traumām. Pārņemt labākās īpašības vienam no otra var tikai, dzīvojot kopā, turklāt ilgstoši un ja ģimene ir labvēlīga. Neviens romāns, pat viskvēlākais, šādu abpusēju mācību nesniedz.
Protams, precēto vīriešu cienītājām var palīdzēt tikt galā ar viņu psihiskajām traumām, taču nav iespējams viņas atbrīvot no pamatproblēmas – nav iespējams viņu interesi pārorientēt uz brīvajiem stiprā dzimuma pārstāvjiem.
Pēdējos gados interese par šādām dāmām ir krasi palielinājusies, un tam par iemeslu ir viena no svarīgākajām mūsdienu psiholoģiskajām problēmām, kad arvien biežāk izirst ģimenes, kurās laulātie kopā nodzīvojuši 15 un vairāk gadu.
Lieki atgādināt, ka pamestajām sievām, kurām pārsvarā ir ap četrdesmit, vīra aiziešana ir traģēdija, no kuras viņas praktiski nespēj atgūties un ilgus gadus pavada smagā depresijā. Mūsdienās izirst aptuveni piektā daļa ģimeņu, un šim skaitam diemžēl ir tendence palielināties. Pēc sociologu viedokļa, jau pēc piecdesmit gadiem vīrs pametīs katru trešo četrdesmitgadīgo sievu.
Līdz šim psihoterapeiti par šīs problēmas vaininieku uzskatīja vīrieti, vīrieša psihes specifiskās īpatnības. Taču tagad dažādu valstu pētnieki atklājuši jaunu parādību – vīrieši aiziet nevis vienkārši pie jaunākām sievām, bet pusē gadījumu pie sievietēm, kuras interesē vienīgi precēti vīrieši. Psihologi sāka vērīgi sekot viņu uzvedībai šajos romānos un atklāja, ka vairumā gadījumu sievietes aktīvi un profesionāli, bet ne pārāk tieši rosina precēto vīrieti atstāt ģimeni. Tā kā šīm sievietēm piemīt īpaša kaisle pret precētajiem vīriešiem, viņas tiem demonstrē tādus intīmās dzīves brīnumus, kādi sievām pat sapņos nav rādījušies. Un, lai būtu tuvībā ar šīm medniecēm, vīri aiziet no sievām.
Pēc šādiem secinājumiem jaunās būtnes vairs nešķiet nevainīgi upuri, kurās iemīlas solīda vecuma vīrieši, bet gan rūdītas svešas laimes tīkotājas, kas uz savu mērķi iet apzināti, nebaidoties šķēršļu. Savukārt konkrētais vīrs, kas noteikti nav pirmais viņas dzīvē, ir pirmais, kas piedāvājis roku un sirdi.
Speciālistu ieteikumi
Psihoterapeitiem savā praksē ne reizi vien nācies saskarties ar absolūtu drošības neievērošanu no sievu puses, kas savu laulību uzskata par izdevušos un drošu, bet vīru – par uzticīgu, kurš nav spējīgs uz sānsoļiem. Var pat teikt, ka laimīgā laulības dzīve šādas sievas it kā ieaijājusi dziļā snaudā. Patiesībā sieva nekad nedrīkst aizmirst, ka vīrietim, lai kāds mājās sēdētājs viņš būtu, vienmēr piemīt interese par citām sievietēm. Bet viņu vidū, kā zināms, ir īstas haizivis, kas tā vien lūko, kā sagrābt kādu precēto. Paturiet prātā, ka izjūk arī stabilas ģimenes pēc 15 un pat 20 kopā nodzīvotiem gadiem. Nekad nevajag liegt vīram tuvību, pat ja šķiet, ka tā viņam absolūti nav nepieciešama. Ja gadu gaitā sieva pati zaudējusi interesi par intīmo dzīvi, tā ir jāimitē, jāizrāda interese. Nav arī vēlams vīru uz ilgu laiku atstāt vienu. No ilgstoša komandējuma labāk atteikties, bet atvaļinājumu vēlams pavadīt kopā.
Ja nu tomēr sācies romāns ar gados jaunāku sievieti, nedrīkst zaudēt savaldību – ķildas un skandāli tikai paātrinās vīra aiziešanu. Sievas uzdevums ir neapvainot mīļāko, bet atrast iespēju, kā smalki parādīt, ka viņa ir tikpat parasta sieviete kā visas citas, tāpēc viņas dēļ pamest ģimeni būtu vairāk nekā muļķīgi. Ja izdodas vīram parādīt vai pierādīt, ka viņa aizraušanās objekts vienmēr jutis pastiprinātu interesi par precētiem vīriešiem – tas viņam noteikti sagādās vilšanos. Sievai jāpatur prātā, ka jebkurai sāncensei ir kāda vājā vieta – viņa vienmēr ir medījusi svešus vīrus, un viņas intīmajā dzīvē praktiski nav bijis pārtraukumu. Bet šis fakts nepatīk nevienam, pat lielas mīlestības pārņemtam vīrietim.
